Visa dzīvība zaļo

Начало книги

Kad es izgriezu mašīnu no pilsētiņas ielas uz galvenās šosejas, man aiz muguras parā­dījās kravas automobilis. Tā bija viena no milzīgajām mašīnām ar piekabi un joņoja pieklājīgā ātrumā. Atļautais ātrums šai ceija posmā, kas veda cauri vienam pilsētiņas stū­rim, bija četrdesmit piecas jūdzes stundā, taču nebūtu prātīgi cerēt, ka tik agrā rītā kāds braucējs ievēros zīmē norādīto ātrumu.

Bet es arī nemaz nedomāju par kravas au­tomobili. Apmēram jūdzi tālāk es piestāšu pie Džonija autoparka, llai pievāktu Alfu Pīter- sonu, kas mani tur gaidīs ar makšķerēšanas piederumiem. Turklāt man bija jādomā par daudz ko citu, galvenokārt par notikumu ar telefonu, jo es neparko nevarēju izprast, ar ko īsti biju sarunājies. Aparātā skanēja it kā trīs balsis, un tas bija gaužām dīvaini, jo man to­mēr šķita, ka tā ir viena un tā pati balss, kas prata tik apbrīnojami mainīties, ka izklausī­jās pēc trim dažādām, bet man likās, ka es noteikti pazītu galveno balsi, ja vien spētu iedomāties, kam tā pieder. Un tad Džeralds Sērvuds savā kabinetā, kura divas sienas no augšas līdz apakšai nokrautas ar grāmatām. Man bija jānoklausās, ko viņš stāstīja par projektiem, kas bez paša līdzdalības, pilnīgi patstāvīgi veidojoties viņa smadzenēs. Un kur nu vēl Kleinais Grants, kas 'lūdzās, lai es ne­pieļaujot mest bumbas. Un galu galā bija jā­domā arī par tiem pusotra tūkstoša dolāriem.

Читать дальше →