Tuvu kritiskajam

Начало книги

No sešpadsmit gaismas gadu attāluma skatoties, Sola ir mazliet blāvākā nekā zvaigzne Oriona šķēpa smailē, tāpēc diez vai tieši tās stari bija tie, kas lika iedzirkstīties dīvainās iekārtas dimanta lēcām. Taču ne vienam vien novērotājam radās pārliecība, ka ro­bots uzmetis pēdējo atvadu skatienu planētu sistē­mai, kurā radīts. Tas būtu bijis gluži dabiski jūtīgai un sentimentālai būtnei, kad tā jau sākusi krist uz milzīgu tumšu ķermeni dažus tūkstošus jūdžu lejā.

Jebkura parasta planēta no šāda attāluma izskatī­tos apžilbinoši spoža, jo ļoti spēcīgais gaismas avots — Altairs tieši tagad staroja visstiprāk. Tā gan nav maiņzvaigzne, toties rotē pietiekami ātri, lai iegūtu saplacinātu formu, un pati planēta pašlaik atradās tai savas orbītas posmā, kurā saņem visvai­rāk gaismas no karstākajiem un spožākajiem Altaira polārajiem apgabaliem. Par spīti tam, milzīgā pla­nēta izskatījās pēc duļķaina plankuma, tikai nedaudz spilgtāka par savu fonu — Piena Ceļu. Šķita, ka tā uzsūc un apslāpē Altaira balto spožumu, nevis ļauj tam kaut ko apgaismot.

Читать дальше →