Pērkonlode

Начало книги

Tā bija viena no dienām, kad Džeimsam Bondam šķita, ka visa dzīve, kā kāds izteicies, sakritusi kaudzē kā kāršu namiņš.

Pirmkārt, Bondam bija kauns pašam no sevis, un tas bija rets dvēseles stāvoklis. Viņu mocīja paģiras, pamatīgas paģiras, kad sāpēja galva un locītavas šķita stīvas kā ierūsējušas. Klepojot - pārmērīga smēķēšana pavada pārmē­rīgu dzeršanu un dubulto paģiras - viņa redzi aizmigloja mazu, mirgojoši melnu punktiņu mākonis, kas atgādināja amēbas dīķa ūdenī. Tas bija nepārprotams signāls, ka dzerts pārāk daudz. Viņa pēdējais viskijs ar sodu greznā Pārkleinas dzīvoklī neatšķīrās no desmit iepriekšējiem, bet tas bija gājis uz leju negribīgi un atstājis rūgtu garšu un nejauku pārmērības sajūtu. Kaut ari Bonds bija sapratis signālu, viņš piekrita izspēlēt vēl tikai vienu roberi. Piecas mārciņas uz simtu, jo tā taču pēdējā partija? Viņš bija piekritis. Un izspēlēja roberi kā īsts muļķis. Vēl tagad Bondam acu priekšā vīdēja pīķa dāma ar muļķīgo Monas Lizas smaidu taukajā sejā, kas triumfējoši tika nomesta uz viņa kalpa - dāma, kura, kā tik asi bija atgādinājis viņa partneris, noteikti bija iezīmēta un izšķīra spēles iznākumu, piešķirot četrsimt punktu pretiniekiem. Beigu beigās tas

Читать дальше →