Dimanti ir mūžīgi

Начало книги

Draudīgi izslējis uz priekšu abas spīles, lielais pandinus skorpions, sausi čaukstē­dams, izrāpoja no klints plaisas, kura bija tikai pirksta platumā.

Pie cauruma vīdēja šaura taciņa, ko skor­pions bija iemīdījis cietajā, līdzenajā augsnē, un nu viņš stāvēja uz tās, izslējies uz visiem četriem kāju pāriem, it kā pastiepdamies pirkstgalos - radījuma nervi un muskuļi bi­ja saspringti, lai varētu ātri mesties bēgt, bet jutekli lūkoja uztvert pat vismazāko vibrāci­ju, kas ļautu izšķirties par tālāko rīcību.

Mēness gaisma, izlauzusies caur dze- loņkrūmiem, meta safirkrāsas atspulgus uz sešas collas [1] garā radījuma cietās, melnās, spīdīgās muguras, un blāvi vizmoja vienīgi miklais, baltais dzelonis, kas rēgojās garās, pār skorpiona plakano muguru atliektās astes galā.

Draudīgais dzelonis lēnām ieslīdēja atpa­kaļ makstī, atslāba arī saspringtie indes maisiņa nervi. Skorpions bija izlēmis. Izsal­kums bija uzveicis bailes.

Читать дальше →