Ziemeļblāzma

Начало книги

Lira un viņas dēmons zagās caur krēslaino zāli, cenšo­ties turēties malā, lai nebūtu saskatāmi no virtuves puses. Visā zāles garumā jau bija uzklāti trīs lielie galdi, galda piederumu stikls un sudrabs atspoguļoja telpas vāro gaismu, un garie soli bija atvilkti viesu sēdināšanai. Tumsā pie sienas karājās bijušo koledžas direktoru por­treti. Lira jau bija sasniegusi paaugstinājumu zāles galā un bažīgi palūkojās atpakaļ uz atvērtajām virtuves dur­vīm, bet, redzot, ka tur neviena nav, uzkāpa uz podesta blakus augstajam galdam. Šajā galda galā piederumi bija nevis no sudraba, bet gan no zelta, un četrpadsmit sēdvietas bija nevis ozolkoka soli, bet mahagonija krēsli ar samta spilveniem.

Lira nostājās blakus direktora krēslam un viegli uz­sita ar knipi vislielākajai glāzei. Džinkstoņa atbalsojās cauri visai zālei.

Tu neizturies nopietni, nočukstēja dēmons. Uz­vedies, kā nākas.

Meitenes dēmona vārds bija Panteleimons, un pašreiz viņš bija pieņēmis kodes izskatu — tumšbrūnā krāsa līdzēja būt nemanāmam krēslainajā zālē.

Читать дальше →