Brīnumnazis

Начало книги

Vils raustīja māti aiz rokas un aici­nāja: Nāc taču, nāc… Bet māte turējās pretī. Viņa vēl jopro­jām baidījās. Vils atskatījās uz vakara gaismā slīgstošo ieliņu, uz mājiņu maza­jām terasēm, kur katras priekšā pletās mazdārziņš un bukšu dzīvžogs; vienā ielas pusē logus žilbināja saule, otrā atstādama tos ēnā. Laika bija maz. Patlaban cilvēki jau vakariņo, necik ilgi, un ielā parādī­sies citi bērni, kas blenzīs, aizskars un izteiks piezīmes. Gaidīt bija bīstami, taču neatlika nekas cits kā censties mammu pārliecināt ka jau vienmēr.

-     Mamm, ejam pie Kūperes kundzes, zēns lūdza.

-   Rau, tepat jau esam.

-    Kūperes kundzes? mamma šaubu pilnā balsī pār­jautāja.

Tikmēr Vils jau zvanīja pie durvīm. Lai to izdarītu, nācās nolikt zemē somu, jo ar otru roku zēns bija satvēris mammas plaukstu. Diez kas nav, ja kāds divpadsmit­gadīgo Viļu ieraudzīs turamies mammai pie rokas, taču zēns zināja, kas notiks, ja viņš to nedarīs.

Читать дальше →