Dzintara tālskatis

Начало книги

Rododendru apēnotā ielejā, tuvu sniegāja robežai, kur šļācās pienaina straume un starp milzu priedēm laide­lējās dūjas un kaņepīši, atradās ala, ko pa pusei aizsedza nokarena klints un apakšā sacerojušas biezas, stingras lapas.

Meži bija skaņu pilni: starp akme­ņiem čaloja ūdens straume, priežu skujās žūžoja vējš, dūca kukaiņi, klaigāja kokos mītoši dzīvnieciņi un dzie­dāja putni. Retumis kādu ciedra vai baltegles zaru sakus­tināja pa stiprākai vēja brāzmai, un zari, berzdamies cits pret citu, vaidēja kā čells.

Šo vietu spoži apspīdēja saules gaisma, to nekas neap­tumšoja; saules citronzeltainais mirdzums nokļuva līdz pat meža zemei, rotadamies zaļgani brūnas nokrāsas sērēs un peļķes. Gaisma šeit nekad nebija mierīga un nemainīga, jo lēni plūstošā migla bieži iepeldēja starp koku galotnēm, fil­trējot saules gaismu un darot to pērļaini mirdzošu; no dūmakas mitrā pieskāriena neizspruka neviens priežu čie­kurs, un, kad migla pacēlās, tie zaigoja. Dažreiz mitrums mākoņos kondensējās sīkos, pa pusei miglas, pa pusei lietus pilienos, kas lejup drīzāk lidinājās, nevis krita, un šīs kustības iespaidā klusi šalca adataino skuju miljoni.

Читать дальше →