Atuanas kapenes

Начало книги

Nāc mājās, Tenara! Nāc mājās!

Dziļajā ielejā, kura jau tinās krēslā, nupat ziedos raisījās ābeles; vietvietām starp ēnainajiem zariem jau vīdēja kāds atplaucis, nepacietīgs pumpurs rožaini balts kā bālgana zvaigzne. Augļudārzā starp kokiem pa kuplo, spirgto, slapjo zāli skraidīja maza meitene, un skraidīšana viņai sagādāja acīm redzamu prieku; izdzirdusi saucienu, viņa nesteidzās tūlīt paklausīt, bet apmeta lielu loku un tikai tad pagriezās uz māju pusi. Māte, gaidīdama būdas durvīs, aiz kurām mirdzēja pavarda uguns, vēroja sīko stāvu, kas palēkdamies skrēja šurp un atgādināja dzelkšņa pūku, ko vējš nes pār tumstošo zāli zem kokiem uz viņas pusi.

Tēvs, pie būdas stūra skrāpēdams zemi no apkaltušā kapļa, sacīja sievai: Kāpēc tu tik ļoti sien sirdi pie tā bērna? Nākamajā mēnesī tie ieradīsies vest viņu projām. Un aizvedīs pavisam. Tikpat kā apglabātu kapā. Kāda jēga pieķerties tam, ko lemts zaudēt? Mums no viņas nebūs nekāda labuma. Ja vēl paņemot tie kaut ko sa­maksātu, tad vismaz būtu kāda jēga, bet tas nenotiks. Vienkārši paņems, un ar to viss būs galā.

Читать дальше →