Eragons

Начало книги

ējš gaudodams brāzās cauri naktij, nesdams sev līdzi smar­žu, kam bija lemts mainīt pasauli. Garais Ēna izslēja galvu un paošņāja gaisu. Viņš atgādināja cilvēku, vienīgi mati bija purpursarkani un acu zīlītes sarkanbrūnas.

Ēna aiz pārsteiguma samiedza acis. Tiktāl ziņa bija pareiza: gaidītie atradās netālu. Varbūt tās bija lamatas? Viņš apsvēra šo domu, tad beidzot ledainā balsī sacīja:

Izkllstiet un noslēpieties aiz kokiem un krūmiem. Apturiet ikvienu, kas tuvojas… vai mirstiet.

Divpadsmit urgļi sakustējās. Viņiem bija īsi zobeni un apaļi vairogi, uz kuriem melnēja dažādi simboli. Viņi atgādināja cil­vēkus; viņiem bija līkas kājas un resnas, nežēlīgas rokas, kas likās kā radītas slepkavošanai. Blakus ausīm slējās pārītis ragu. Monstri urkšķēdami steigšus nozuda krūmos. Čabēšana drīz norima, un mežā atkal iestājās klusums.

Ēna pētoši raudzījās uz taku, slēpdamies aiz resna koka. Nakts bija pārāk tumša, lai cilvēka acs spētu ko saskatīt. Tomēr blāvā mēnesgaisma viņam šķita tikpat spoža kā saules stari, kas paspīd starp kokiem. Viņš skaidri redzēja katru vissīkāko nieciņu. Ēna izturējās nedabiski klusi; rokā viņš bija sažņau­dzis garu, blāvu zobenu. Tieva skramba vijās lejup pa asmeni. Ierocis bija tik plāns, ka viegli varēja ieslīdēt starp ribām, taču gana izturīgs, lai caurdurtu bruņas.

Читать дальше →