Zem zilās debesu bļodas

Начало книги

Pašos vis-vis-vis-vissenākajos laikos pasaulē vēl ne­bija nekādas kārtības. Pus pa gaismu, pus pa tumsu apkārt dauzījās pūķi un sumpurņi, raganas un citi nelabi gari. Ezeri lidoja, vietu meklēdami, un aiz errastībām kāvās tā, ka zivis vien sprakstēja. Dziļi lejā, kaut kādā nezināmā purvu ellē, tupēja velns, augšā uz mākoņa sēdēja dieviņš un skatījās uz visu to nebūšanu, kamēr nosprieda, ka tālāk vairs nav kur iet, jāieved kārtība. Jo dieviņam pašam arī bija galīgi apnicis tā sēdēt un neko nedarīt.

Dieviņš ķērās pie darba. Pirmo viņš uztaisīja lielu, zilu bļodu — debesis. Iemeta vidū zelta ābolu par sauli, piesvieda malā otru mazāku — par mēnesi, bet atlikušo zeltu sadrupināja sīkos kriksīšos un izbārstīja pa visu bļodu, lai būtu zvaigznes arī.

Debesis iznāca tik košas, ka nenopriecāties. Trīs dienas dieviņš spēlējās ar zilo bļodu viens pats un citiem nedeva.

Izspēlējies pēc sirds patikšanas, dieviņš gāja pie sa­vas mālu kastes un sāka taisīt zemi. Saplikšķināja lielu ripu, noglaudīja ar plaukstām gludu jo gludu, sāka spraust zemē kociņus un puķītes un lipināt no māliem visādus zvēriņus un cilvēciņus, lai zeme būtu apdzīvota.

Читать дальше →