Pasakas par ziediem

Начало книги

Kad Sniegamātei piedzima meitenīte, viņa ilgi domāja, kā to nosaukt.

Domāja, domāja, kamēr izdomāja un nosauca to mīlīgā vārdā — Pārsliņa.

Pārsliņa bija balta meitiņa baltiem matiņiem, gulēja baltā gultiņā un sedzās ar baltiem mākoņu paladziņiem.

Kad Pārsliņa bija pieaugusi, kā parasts, sāka nākt precinieki. Atnāca Mēness, bet Pārsliņai tas nepa­tika — tāds nodzēries plikgalvis un naktsputns vien bija. Klimst visu nakti pa debesu krogiem, bet dienā palien zem mākoņa un guļ nost.

Atnāca Saulesstars, bet Pārsliņa arī to noraidīja. Pārāk karsti viņš zvērēja mīlestību, lai varētu ticēt.

Tad noskaitās Sniegatēvs un bargi pateica meitai:

— Nu, ja tu pati nevari sev izvēlēties vīru, tad no­tiks mana griba.

Un viņš aizlaida ziņu debesu zilgmes valdniekam Vējam, kuram zināja četrus dēlus vēl esam nepre­cētus. Atbrauca Vējš rakstītās kamanās, kā zvaniņi noskanēja straujajiem kumeļiem pie iemauktiem piesa­lušās ledus tilkas. Pārsliņu saderēja Vēja vecākajam dēlam Ziemelim.

Читать дальше →