Dželsomīno melu zemē

Начало книги

Šo stāstu par Dželsomīno man pastāstīja viņš pats. Kamēr noklausījos to līdz beigām, ausis pavisam aizkrita, kaut gan tajās bija sabāzts vesels puskilograms vates. Dželsomīno balss ir tik skanīga, ka to var sadzirdēt desmit tūkstošu metru augstumā virs jūras līmeņa (un Dželsomīno galvas) arī reaktīvo lidmašīnu pasažieri pat tādā gadījumā, ja viņš runā pusbalsī.

Tagad Dželsomīno ir slavens tenors, kas pazīstams no viena Zemes pola līdz otram, viņam ir pieņemts skanīgs, pat pārāk skanīgs mākslinieka vārds, kuru nav vērts te minēt, — to jūs simtiem reižu esat lasījuši avīzēs. Dželsomīno jeb Jasmīns ir viņa zēna gadu vārds, un tā mēs viņu sauksim šajā stāstā.

Tātad — reiz dzīvoja kāds zēns, augumā varbūt pat drusku sīkāks nekā citi, bet jau tā pirmie kliedzieni liecināja, ka viņš ir varenas balss īpašnieks.

Kad Dželsomīno piedzima, visi ciema iedzīvotāji piecēlās nakts vidū, jo bija pārliecināti, ka viņus modina fabriku sirēnas, saukdamas uz darbu; patiesībā tikai raudāja Dželsomīno, izmēģinādams balsi, kā mēdz darīt visi tikko piedzimuši bērni. Par laimi, Dželsomīno drīz vien iemācījās gulēt no vakara līdz pašam rītam, kā mēdz darīt visi pieklājīgi ļaudis, atskaitot žurnālistus un naktssargus. Pirmo rīta brēcienu viņš laida vaļā tieši septiņos — īstajā brīdī, kad ļaudis gribēja, lai viņus pamodina uz darbu. Sirēnas nebija vairs vajadzīgas, un tās sarūsēja.

Читать дальше →