Dievi un karotāji

Начало книги

Bultas kāts bija melns, un tā galu rotāja vārnas spal­vas; uzgali Hīlass neredzēja, jo tas bija ieurbies viņam delmā.

Zēns saķēra bultu, lai tā nešūpotos, un klupšus krišus rāpās lejā pa nogāzi. Bultu izvilkt nebija laika. Melnie karotāji varēja būt jebkur.

Viņš bija drausmīgi izslāpis un tā pārguris, ka nespēja skaidri domāt. Saule kveldēja, un ērkšķainajos krūmeļos nebija nekāda patvēruma; zēns jutās biedējoši neaizsar­gāts. Taču vēl mokošākas bija raizes par Izi un smeldzīgā neticība par Škicu.

Hīlass atrada taku lejā no kalna un apstājās, aizel­sies tverdams pēc elpas. Ausīs skaļi zvanīja circeņu sisināšana. Aizā atbalsojās vanaga kliedziens. Sekotājus nedzirdēja. Vai tiešām būtu izdevies no tiem atkratīties?

Viņš joprojām nespēja aptvert notikušo. Vakar vakarā viņi ar Izi bija ierīkojuši apmetni netālu no rietumu virsotnes. Tagad māsa bija pazudusi, suns pagalam, bet viņš pats kaulains puisēns bez apģērba un bez naža bēga, mēģinot glābt savu dzīvību. Viss, kas viņam piede­rēja, bija neliels, nosmulēts amulets siksniņā ap kaklu.

Читать дальше →