Vienas dienas patvērums

Начало книги

Tā bija vistrakākā, visbriesmīgākā skriešanās, kādu jebkad esmu redzējis. Pa ledu joņoja tūkstoš suņu aizjūgu. Garaiņu dūmakā suņi nemaz nebija saredzami. Trīs vīri tajā naktī nosala un vismaz ducis citu sabeidza plaušas uz visiem laikiem. Bet vai es pats savām acīm netiku redzējis āliņģa dibenu? Tas bija dzeltens kā sinepes — viss vienā zeltā. Tādēļ jau es arī saspraudu mietiņus Jukonā un uzrakstīju pieteikumu. Tādēļ arī izcēlās neprātīgā skriešanās. Un beigu beigās tur nebija nekā. Kad es jums skaidri saku — NEKĀ. Un tā es vēl šobaltdien neprotu to izskaidrot.

No Snrtlja stāsta

Ar dūraini rokā Džons Mesners valdīja dīseli, turēdams nartas ceļa sliedē. Ar otru dūraiņoto roku viņš berzēja vaigus un degunu. Viņš tos berza ik pa mazam brītiņam. Patiesību sakot, viņš to darīja gandrīz nepārtraukti un lāgiem, kad tie kļuva pavisam nejūtīgi, berza sevišķi nikni. Pieri nosedza kažokādas cepures nags, ausis bija drošībā zem ausu aizsegiem. Zodu sargāja bieza bārda, kas zeltaini brūna spīdēja cauri sarmas kārtai.

Читать дальше →