Jūras vilks

Начало книги

Nemaz lāgā nezinu, ar ko iesākt, lai gan dažreiz pa jokam es visu vainu uzveļu čārlijam Fjūresetam. Viņam piederēja vasaras mājiņa Dzirnlejā, Teimelpeisa kalna pa­vēnī, bet viņš tur nedzīvoja, ja nu vienīgi ziemas mēne­šos, kad mēdza paslaistīties un smadzeņu atpūtināšanai palasīt Nīči un Sopenhaueru. Kad pienāca vasara, viņš deva priekšroku nerimtīgam darbam karstajā un putek­ļainajā lielpilsētā, lai, raujoties melnās miesās, nodroši­nātu sev iztiku. Ja es nebūtu paradis braukt pie viņa cie­mos katru sestdienas pēcpusdienu un palikt tur līdz pirm­dienas rītam, šis liktenīgais janvāra pirmdienas rīts nebūtu sastapis mani jūrā Sanfrancisko līcī.

Nevar apgalvot, ka kuģis, uz kura atrados, nebūtu drošs, jo «Martiness» bija jauns tvaika prāmis, kas de­vās savā ceturtajā vai piektajā braucienā starp Sausalito un Sanfrancisko. Briesmu avots bija biezā migla, kas ietina līci un par ko man, kā jau sauszemniekam, bija maz sajēgas. Patiešām, atceros rimto sajūsmu, ar kādu izraudzījos sev vietu augšklāja priekšgalā, tieši zem stūres mājas, un ļāvu miglas noslēpumainībai pārņemt manu iz­tēli. Pūta dzestrs vējiņš, un kādu laiku biju viens necaur­redzamajā miklumā — un tomēr ne gluži viens, jo ne­skaidri apzinājos tepat klāt, stiklotajā telpā virs manas galvas, esam stūres vīru un vēl kādu, ko uzskatīju par kapteini.

Читать дальше →