Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Начало книги

Pēdējās dienas es nemitīgi domāju, domāju par ziemeļu vasaras mūžīgo dienu.

Man neiziet no prāta nedz šī vasara, nedz būda, kurā mitinos, nedz mežs aiz šās būdas, un es nolemju kaut ko uzrakstīt, lai īsinātu laiku un sagādātu sev prieku. Laiks rit lēni, un es nekādi nespēju paātrināt tā gaitu, kaut gan mani nekas nenomāc un es dzīvoju bez rūpēm. Esmu pilnīgi apmierināts ar visu; tiesa, man jau ir trīsdesmit gadu, bet tas vēl nav nekāds vecums. Pirms dažām dienām es saņēmu pa pastu divas putna spalvas no tālienes — no cilvēka, no kura nemaz necerēju tās saņemt, — divas zaļas spalvas aploksnē ar ģerboni, un aploksne bija aizzīmogota ar oblātu. Es tīksminājos, skatoties uz šim velnišķīgi zaļajām spalvām. Nekas cits man nekaiš, tikai lāgiem jūtu kaulu sāpes kreisajā kājā no ievainojuma, kaut arī tas jau sen sadzijis.

Atceros, pirms diviem gadiem laiks pagāja ļoti ātri, nevis tā kā tagad, nepaspēju ne atjēgties — vasara jau garām. Tas bija pirms diviem gadiem, tūkstoš astoņi simti piecdesmit piektajā gadā, un patlaban esmu nolēmis sev pašam par prieku uzrakstīt, ko toreiz piedzīvoju vai varbūt tikai redzēju sapņos. Tagad jau daudz kas aizmirsies no tiem atgadījumiem, jo gandrīz nemaz neesmu par tiem domājis; atceros vienīgi, ka naktis bija ļoti gaišas. Taču daudz kas man šķita dīvains: gadam, kā parasti, bija divpadsmit mēnešu, bet nakts bija kļuvusi par dienu, un pie debesīm neparādījās neviena zvaigzne. Arī ļaudis tur bija īpatnēji, nekad vairs tādus neesmu saticis.

Читать дальше →