Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Начало книги

Vecais tempļa priesteris salicis vilkās uz priekšu un gausi pildīja pienu lēpju lapu formas metāla šķīv­jos. Kamēr viņš to darīja, svētās žurkas steidzās ārā no patvēruma ēnā, lai padzertos. Priesteris tās uzskatīja par pārdzimušiem cilvēkiem. Viņš pie sevis nosmējās, kad žurkas pārskrēja pāri viņa kājām, un nosvieda uz grīdas sauju cukurotu augļu. Priesteris paklanījās daudzrokainā dieva statujas priekšā, pieskārās sarkanajam plankumam sev uz pieres, tad salieca līkās kājas un nometās ceļos.

Priesteris pie sevis prātoja, cik skaisti gan izskatās lielie, plakanie šķīvji katrs no tiem atgādināja baltu mēness ripu ar divdesmit tumšpelēkām žurkām ap to; tās malkoja pienu. Žurkas šķita līdzīgas spalvainām zied­lapām, un to sārtās astes trīsēja kā koku zari vējā.

Priesteris caur tempļa pīlāriem pameta skatienu uz saules pielieto ielu ārā. Trīs poniju pārdevēji kaulējās par samaksu, bet blakus tiem bērni skaļi tērgāja, vērojot dažus sivēnus rakņājamies notekā. Sari tērpušās sievie­tes pļāpāja, smeļot ūdeni no akas ar akmens grodiem, un blakus sprausloja kamielis, kam mugurā tika krauta nešļava. Ubags sēdēja sakrustotām kājām un ar degunu spēlēja stabuli. Svētā govs ar asti atgaiņāja mušas un pārlūkoja apkārtni.

Читать дальше →