Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Начало книги

Mollija Mūna [1] palūkojās lejup uz savām rožainajām, pūtainajām kājām. Ne jau ūdens vannā darīja tās līdzīgas maltās gaļas konserviem; tās vienmēr bija tādā krāsā. Un tik kaulainas. Varbūt kādu dienu arī viņas kau­lainās kājas, gluži tāpat kā neglītais pīlēns pārvēršas baltā gulbī, kļūs par visskaistākajām kājām visā pasaulē. Vismaz ir kāda cerība.

Mollija laidās guļus, līdz viņas sprogainie, brūnie mati un ausis atradās zem ūdens. Viņa blenza mušu notraipī­tajā dzeltenajā krāsā, kas lobījās no sienas, un mitrajā plankumā griestos, uz kura auga savādas sēnes. Ūdens piepildīja ausis, pasaule bija dzirdama neskaidri un likās esam tālu prom.

Mollija aizvēra acis. Bija parasts novembra vakars, un viņa atradās noplukušā vannasistabā apdrupušā ēkā, kas saucās Hārdvikas bāreņu nams. Viņa iztēlojās, ka līdzīgi putnam lido virs tā, lūkojoties lejup uz pelēko šīfera jumtu un kazenājiem aizaugušo dārzu. Viņa iedomājās, ka pa­ceļas augstāk lidojumā, līdz var no augšas vērties uz kalna nogāzi, uz kuras atrodas Hārdvikas ciemats. Viņa cēlās arvien augstāk un augstāk, līdz Hārdvikas nams sarāvās pavisam sīciņš. Nu jau varēja redzēt visu Braiersvilas pilsētiņu aiz tā. Mollijai traucoties aizvien augstāk, skatie­nam pavērās visa valsts un arī piekraste ar jūru visapkārt. Domas šāvās augšup, un drīz viņa jau planēja kosmosā, lūkojoties lejup uz Zemi. Tā nu viņa tur lidinājās. Mollijai vienmēr bija paticis iztēlē aizlidot no pasaules. Tas jāva atbrīvoties. Un bieži vien, atrazdamās šādā stāvoklī, viņa jutās kaut kā citādi nekā parasti.

Читать дальше →