Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Начало книги

Ja pavaicāsiet: «Kāda ir Ukraina?» — tad īsu un drīzu atbildi vis nesaņemsiet. Ukraina ir ļoti liela — no sausām stepēm pāri varenām upēm līdz zaļiem kalniem. Tikpat liela un daudzveidīga ir arī ukraiņu tauta — no druknajiem un smagnējajiem kviešu un arbūzu audzētājiem līdz slaikajiem aitu ganiem un mežacirtējiem. Svētku reizēs ir arī ko palūkoties uz tautas tērpiem. Nekur citur kā austrumu ukraiņiem neredzēt tādas platas bikses, tādas garas, nokarenas ūsas, gardibeņu jērenīcas un zem tām uz kaili nodzīta paura cekulu, ko viņi paši dēvē par «siļķi». Šādi sapostu spēkavīru var pazīt jebkurā pasaules malā. Un šo spēkavīru pēc senas paražas dēvē par kazaku. Kazaki bija varonīgi, attapīgi, brīvību mīloši karavīri. Tie gan aizsargāja savas dzimtās zemes robežas, gan paši devās karagājienos uz Krimu, uz Turciju un pat vēl tālāk. Savi varoņi un spēkavīri bija arī rietumu ukraiņiem. Tie ģērbās piegulošās gaišās vadmalas drānās ar košām uzšuvēm, plecos raiba kažokādas veste, galvā platmale ar spalvu pušķi. Ja kazakam aiz neaptverami platas un garas jostas neiztrūkstoši bija zobens, tad kalnietim rokās cirvītis garā kātā, tā sacīt, ierocis cīņai un darbam. Kalnieši cīnījās par taisnību un vienlīdzību. Viņus dēvēja par laupītājiem, viņi paši šī vārda nekaunējās un pat lepojās ar to. Austrumu Ukrainu ilgus gadus pārvaldīja Krievijas cari, bet Rietumu Ukrainu — Austrijas ķeizari. Netrūka arī pašmāju kaklakungu, kuriem tauta vienmēr pretojusies. Kur nevarēja ar spēku, tur ņēma palīgos viltu. Taču nekādas nedienas nav nomākušas ukraiņu līksmo un ātro dabu, smieklu prieku, gribēšanu gan stāstīt, gan klausīties raibumraibus piedzīvojumus. Izceļojušies pa plašo pasauli, ļaudis pie dzimtā pavarda, pie karavīru ugunskura vai tirgoņa kulbā stāstīja pasakas.

Читать дальше →