Parfīms stāsts par kādu slepkavu

Начало книги

Astoņpadsmitajā gadsimtā Francijā dzīvoja kāds vīrs, kuru mēs droši varam pieskaitīt pie ģeniālākajiem un drausmākajiem šī ģeniālā un drausmā gadsimta tēliem. Šeit mēs pastāstīsim viņa dzīves stāstu. Viņu sauca Žans Batists Grenuijs, un viņa vārds pretstatā citu ģeniālu briesmoņu vārdiem, tādiem kā de Sads, Senžists, Fušē, Bonaparts utt., ir nodots aizmirstībai, taču ne jau tādēļ, ka Grenuijs nevarētu ar šiem slavenajiem tumsas vīriem sacensties iedomībā, cilvēknīšanā, netikumībā vai bezdievībā, bet gan tādēļ, ka viņa ģēnijs un godkāre darbojās tādā nozarē, kas vēsturē neatstāj pēdas: gaistošajā smaržu valstībā.

Laikā, par kuru mēs runājam, pilsētās valdīja mūsdienu cilvēkam neiedomājama smaka. Ielas smirdēja pēc mēsliem, pagalmi pēc urīna, kāpņu telpas pēc puvuša koka un žurku sūdiem, virtuves pēc samaitātiem kāpostiem un aitu taukiem; nevēdinātās istabas smirdēja pēc apsūnojušiem putekļiem, guļamistabas pēc nospeķotiem palagiem un mitriem pēļiem, un šķebinoši saldas naktspodu dvakas. Kamīni smirdēja pēc sēra, ģērētava pēc kodīgiem sārmiem, kautuves pēc notecinātām asinīm. Cilvēki smirdēja pēc sviedriem un nemazgātām drēbēm; mutes pēc iebojātiem zobiem, kuņģi pēc sīpolu sulas, un ne gluži svaigas miesas oda pēc veca siera un saskābuša piena un audzējiem. Smirdēja laukumi un smirdēja upes, baznīcas un tiltapakšas, smirdēja pilis. Smirdēja gan zemnieks, gan priesteris, amatniekzellis un meistara sieva, smirdēja visa muižniecība, un pat karalis smirdēja, viņš smirdēja pēc plēsīga zvēra, bet karaliene pēc vecas kazas, kā ziemu, tā vasaru. Astoņpadsmitajā gadsimtā baktēriju graujošajai darbībai nebija robežu, nebija arī tādas cilvēciskas rīcības, topošas vai iznīkstošas dzīvības izpausmes, kuru nepavadītu smaka.

Читать дальше →