Leonardo

Начало книги

Arī viņš acīmredzot garlaikojās. Kad piedāvāju papirosu, viņš labprat devās kopa ar mani uz balkona.

Vajadzēja sākt sarunu, un es izmetu pirmo, kas ienāca prātā:

— Ja nekļūdos, gaviļniece ir jūsu māsa? -

Viņš atbildēja:

Tad piebilda:

— Ja nemaldos, mana māsa ir jūsu sievas draudzene?

Mēs paraudzljāmies viens otrā un sākām smieties.

— Pasākums, — viņš sacīja. — Svinīgs pasākums. Un mēs esam tikuši goda prezidijā …

Mans jaunais paziņa izrādījās interesants sarunu biedrs — izglītots, asprātīgs. Liela auguma, pilnīgs, gandrīz vai pārāk pilnīgs savos trīsdesmit trijos trīsdesmit piecos gados, ar mazu, rūpīgi apcirptu, gaišu bārdiņu, zilām, nedaudz iešķībām acīm. Kaut kas viņā atgādināja aktieri. Varbūt tādu iespaidu radīja viņa maniere ļoti skaidri izrunāt vārdus.

Lai man piedod profesionālu salīdzinājumu, bet šis cilvēks nebija veidots pēc tipveida projekta. Par visu, ko viņš zināja (bet zināja, šķiet, krietni daudz), viņam bija savs, dažreiz apbrīnojami pareizs, dažreiz diezgan savāds, bet noteikti savs uzskats. Sākumā mani kaitināja viņa kategoriskie spriedumi, tomēr viņš necentās uzspiest savus uzskatus. Vienkārši tie neizraisīja viņā šaubas, pašam likās dabiski — tas arī radīja pārliecību. Ar tādu pašu pārliecību bērns, radīdams uz tramvaju, var teikt: «Māja.» Un pamēģiniet viņu pārliecināt, ka tā nav māja, bet tramvajs!

Читать дальше →