Cilvēks, kas radīja Atlantīdu

Начало книги

Kuģi iet bojā tāpat kā cilvēki. Dažreiz — gluži jauni, liesmainā cīņā ar ienaidnieku. Dažreiz — mierīgi sagaidījuši vecumu klusā, no vētrām pasargātā ostā. Ja tomēr kuģiem ļautu izvēlēties, viņi sagaidītu savu mūža galu vienīgi aci pret aci ar vētru: kuģis ir radīts cīņām ar vētru. Tas var padevīgi pārvadāt visvienkāršāko kravu, var likties gauss, neveikls, kā laiskā snaudienā

ieslīdzis. Turpretī vētras laikā, kad jūra sažņaudz neizturīgos bortus, visu kuģi — no mūžam dzelmē paslēptā smagā ķīļa līdz padebešos izslietajam kloti- ņam — visu pārņem līksms, spalgs niknums, un kuģis saspringst līdz pēdējai iespējai, lai spītētu viļņu un vēja varai. Un pat pēc visiem dabas un saprāta likumiem bojā ejai lemts kuģis turas līdz pēdējam mirklim. Mūžsenajā kuģu divcīņā ar vētrām nav kapitulējušo, ir tikai uzvarētāji un uzveiktie.

Dīzeļelektrokuģi «Drošo», akadēmijas ekspedīcijas kuģi, bija pieveikusi vētra. Nez no kurienes tā bija radusies, — vētra uzbrāzās, vienā mirklī sakūla jūru un debesis, sabangoja ūdens kalnus un svieda tos virsū mazajam kuģim. Pakaļgala tilpnē strauji ieplūda ūdens. Starpsienas to atturēja, elektrosūkņi to sūknēja laukā, taču jūra ar trulu niknumu plosīja kuģi. Mašīnas nespēja dzīt to pret vēju — spēcīgo, izdaudzināto Kas- pijas jūras ziemeli, kas stāvēja pretī kā nesalaužama siena. Kuģi nesa uz Apšeronas klinšainajiem krastiem.

Читать дальше →