Robots un taurenīte

Начало книги

Aurima blūze pa gabalu nemaz neatšķiras no citu zēnu blū­zēm. Bet jāpieiet tikai tuvāk — un uzreiz redzams, ka tās priekša ir slapja kā trauku lupata. Un no kā? No Aurima asarām. Viņš tās birdina no agra rīta līdz vēlam vakaram. Un kāpēc? Vienīgi tāpēc, ka jāēd, jāmazgā rokas un jāiet ārā, bet no āra jāpārnāk mājās un tā tālāk, un tā bez gala. Tiklīdz kaut kas notiek — Aurims sāk pinkšķēt. Tāpēc ne tikai viņa vaigi un blūze, bet reizēm arī bikšeles un zeķes, pat kurpes izmirkst gaužās asarās. Un viņa deguns! Deguns allaž ir uzburbis kā plūme rudenī. Aurima asaru dēļ cieta pat viņa rotaļlietas: automašīnas rūsēja, bumbas nopluka, lācēnu pinkās iemetās pelējums, bet kuģu mo­tori šķaudīja …

Šovakar Aurims, raugi, atkal nekādi nevar apvaldīt asaras: māmiņa viņam lika pirms gulētiešanas savākt un glīti sakārtot visas pa istabu izmētātās mantiņas.

—   Esmu ļoti noguris! — Zēns iespītējās. — Man ļoti nāk miegs, es jau guļu …

Читать дальше →