Nezāļu valstība. Miglas fejai pa pēdām

Начало книги

Sen, sen pagājušais laiks Aizmirstībā ieslīdzis. Pagājušas tumšās naktis, Brīnumaina, slēpta vara.

Reiz iespīdēja mēness jauns Nakts tumšākajās dzīlēs. Kā sudrabsirpis, ass un šaurs, Tas apspīdēja plašo leju. Dus klusu tumšais mežs Tik cieši, dziļi un gaida ritu.

Bet pēkšņi pārsteigti Aiztur elpu dzīvnieki un zeme. Lēnām no meža augšup ceļas Viegla, plāna migla; Tā maigi apskauj zāli Un plīvuru tur maigi klāj.

Un klusu tumsas aizsegā

Plīv' balta kleita miglas mugurā.

Tā iegūst vaibstus, seju,

Tici zvaigžņu gaismā muti, matus,

Par feju brīnumskaistu top,

Ko vēl nav skatījis neviens.

Bet maigās, skaistās fejas acis Mirdz asaras, tā raugās mēnesī. So mēnesi tik ļoti mīlējusi viņa, Kaut viņa gaisma sāpināja to. Kā tūkstoš sveces karsti dedzināja, Un pārmērīgas sāpes radīja.

Un tāpēc var uz viņu paraudzīties Tik tad, kad šaurs kā sirpis tas. Tad gaišie stari bij' tik mazi, Ka sāpes bija ciešamas. Un feja laimē staros dejoja, Jo varēja ar mīļo būt.

Читать дальше →