STABURAGA BĒRNI

Начало книги

Vīganfes muižā, kuras robežās atradās Staburags, jau pirms Jurģiem bija savāds uztraukums.

Lieta pati par sevi nebija it nebūt svarīga; nebija tajā, kā Jurģos dažkārt pagadās, arī nekā bēdīga; bet par viņu tomēr prātoja un runāja visā muižā liels un mazs, tāpēc ka tā bija iik jocīgi savāda.

Muižas pārvaldnieka kundzei jeb cienmāfei bija ienācis prātā uzlabot vai paplašināt muižas putnkopību.

Pret nodomu pašu necēlās it nekādi iebildumi; drīzāk ot­rādi — bija jābrīnās, ka šīs prātīgās domas nebija radušās jau daudz agrāk: uz tām taču katru dienu vedināja Vīgantes plašie, dzidrie dīķi, kuros ūdens nekad neizsīka, pat nenokritās vis­sausākajā laikā, kaut gan tie gulēja augstu, augstu krastā pār Daugavas līmeni, jo tos pastāvīgi pildīja un vēl tagad pilda re­dzamie un arī neredzamie avoti, kādu muižas apvidū liels daudzums.

Bet zosīm un pīlēm, kas cauru dienu, vardulēnus un pīkstu- ļus tvarstīdamas, plunčojas pa ūdeni, un vistām, kas mūžam kašņājas pa sētmalēm, pieņemt un algot vēl īpašu kopēju — tas bija taču pavisam kas nedzirdēts!

Читать дальше →