Mēs atnācām ar mieru…

Начало книги

Rīts bija saulains un tik salts, ka gaisā mirguļoja sasalušu tvaiku dzirksti. Sals pārvērta laukuma kokus kristāla biezoknī no ziemas pasakas, un uz tā fona pārdošanai izliktās vietējo mākslinieku gleznas izskatījās kā sena primitīvisma piemēri. Faktiski tas tā arī bija.

Mākslinieki, saģērbušies kā ziemas makšķerēšanai, aitādas kažokos un puskažokos, mīņājās no kājas uz kāju un drūmi noskatījās gar aleju. Daži smēķēja, daži, sildoties, malkoja no termosiem tēju, vai ko stiprāku. Par pircējiem nebija vērts pat sapņot - pat gadījuma garāmgājēji šādā niknā salā neizrādīja vēlēšanos iegriezties laukumā.

Atšķirībā no māksliniekiem es labi zināju, ka neesmu nekāds ģēnijs, bet tikai amatnieks un mana prece nekādā veidā nepieder pie mākslas darbiem. Velniņi, rotaļu skeleti, neglīti citplanētieši un citi ļaunie gari, kādus autovadītāji mēdz pakarināt aiz auklas pie vējstikla. Un ko gan citu varētu pārdot bijušais, pirms trim gadiem nodegušā leļļu teātra, leļļu meistars? Laika vēsmojums ... Neskatoties uz to, mani produkti bija pieprasīti - galu galā neesmu slikts meistars un zinu, kā aiz auklas raustāmai lellei, likt izskatīties kā dzīvai un ļoti smieklīgai. Dažreiz man izdevās pārdot pat desmit leļļu dienā, bet šodien, šķiet, nebija mana diena. Šādā salā es uz laukumu nebūtu nācis, bet izmisīgi bija vajadzīga nauda. Tā ir vienmēr - kad ļoti vajag naudu, to nekur nedabūsi. Slavenā nelietības teorija.

Читать дальше →