Tetis un jūra

Начало книги

Kādu nenoteiktu pēcpusdienu augusta beigās kāds tētis staigāja pa dārzu un jutās nevienam nevajadzīgs. Viņš nezināja, ko lai iesāk, jo viss darāmais jau bija padarīts vai arī to jau darīja kāds cits.

Tētis uz labu laimi tipināja apkārt pa savu dārzu, un viņam nopakaļus, pār sauso zemi melanholiski skrapstēdama, vilkās aste. Karstums gulēja un rūga ielejas iekšienē, viss bija kluss, nekustīgs un maķenīt noputējis. Šis mēnesis bija kā radīts lieliem meža ugunsgrēkiem un lielai piesardzībai.

Viņš bija brīdinājis savu ģimeni. Reizi pa reizei tētis bija skaidrojis, cik augustā ir jābūt piesardzīgiem. Viņš bija attēlojis degošo ieleju dunoņu, kvēlojošus stumbrus, zem sūnām lodājošo uguni. Spīdošus uguns stabus, kas traucas nakts debesīs! Uguns viļņus, kas brāžas pāri ielejai un tālāk uz jūru.

— Un šņākdami metas jūrā, — tētis ar drumu apmierinājumu pabeidza. — Viss ir melns, viss sadedzis. Milzīga atbildība gulstas uz ikvienu vismazāko radību, uz vismazāko ķiparu, kam ir pieejami sērkociņi!

Читать дальше →