Neredzamais bērns

Начало книги

Kādā rāmā un dzidrā vakarā aprīļa beigās Susuriņš nāca no tik tāliem ziemeļiem, ka arī pats uz savas ziemeļpuses nesa sniega pārslas.

Augu dienu viņš bija soļojis pa neskartu klajumu un visu laiku virs galvas dzirdējis gājputnu klaigas.

Putni arī devās mājup no dienvidiem.

Iet bija viegli, jo mugursoma gandrīz tukša un itin nekas viņu nenomāca. Susuriņš jutās apmierināts ar mežu un laiku, un pats ar sevi. Kā rītdiena, tā vakardiena — abas atradās vienlīdz tālu, bet patlaban starp bērziem mirdzēja liegi sārta saule un gaiss bija dzestrs un maigs.

«Vakars kā radīts dziesmai,» Susuriņš domāja. «Dziesmai, kurā jāizteic viena daļa gaidu, divi daļas pavasara grūtsirdības, un pārējā daļā jāskan gavilēm par iespēju ceļot, būt vienam un justies labi pašam ar sevi.»

Šo melodiju viņš jau daudz dienu bija nēsājis zem cepures, bet lāgā neuzdrīkstējās celt gaismā. Tai vajadzēja vēl augt un kļūt par tik līksmu pārliecību, ka, pieskaroties vien mutes harmonikām, visi toņi skanētu īstajā vietā.

Читать дальше →