Mednieks

Начало книги

Mērķis izskatījās vecāks nekā fotogrāfijās. Ielas laternas gaisma izcēla dziļās rievas sejā un bālo, gandrīz slimīgo ādas krāsu. Viktoram vīrietis šķita nemierpilns vai nu nervozas enerģijas pārņemts, vai arī gluži vienkārši izdzēris pārāk daudz kafijas. Tomēr jau pēc trīsdesmit sekundēm tam vairs nebūs nekādas nozīmes.

Dosjē minētais vārds bija Andris Ozols. Latvietis. Piec­desmit astoņus gadus vecs. Piecas pēdas un deviņas collas garš. Simt sešdesmit mārciņu smags. Labrocis. Bez pamanā­mām rētām. Iesirmie mati un ūsas bija īsas un rūpīgi apcirp­tas, acis zilas. Ozols nēsāja tuvredzīgajiem paredzētas brilles. Viņš bija eleganti ģērbies tumšā uzvalkā un mētelī, apāvis nospodrinātas kurpes un ar abām rokām spieda sev pie vēdera nelielu ādas portfeli.

Sasniedzis aleju, Ozols palūkojās pār plecu. Tā bija ama­tiera kļūda, pārāk acīmredzams žests, lai pieķertu kādu seko­tāju, un pārāk ātrs, lai pagūtu kādu pamanīt. Ozols neredzēja viru, kas slēpās ēna tikai dažu jardu attālumā. Viru, kurš bija ieradies viņu nogalināt.

Читать дальше →