Sarežģītais zvirbulēns

Начало книги

Vienmēr, kad Zvirbulēns pēkšņi nezināja, ko domāt, ko ne, viņš sāka straujāk vicināt spārniņus. Vicināja, vicināja, bet reiz savicināja spārniņus speciāli.

Jo viņš ieraudzīja ozolā sēžam Zaļo Vārnu, kura, kādu laiku noraudzījusies Zvirbulēnā pavisam parasti, paskatījās uz viņu speciāli.

Kad viņi bija iepazinušies un pārvarējuši pirmo mul­sumu, Zvirbulēns pēkšņi ievaicājās:

—    Vai redzi?

Un norādīja lejup.

Zaļā Vārna paskatījās un tad sacīja:

—    Tu domā Cilvēku?

Zvirbulēns nolēma ielāgot svešo vārdu un atbildēja:

—    Nu jā, Cilvēku.

Bet Zaļā Vārna jau saprata, ka Zvirbulēns redz Cil­vēku pirmoreiz, viņa pati dzīvoja pasaulē jau trešo va­saru un, lai neteiktu vairāk, šo un to zināja. Taču Zvirbulēns viņai bija iepaticies, un viņa sacīja:

—    Aizlidosim uz kādu drošāku vietiņu, un es tev kaut ko pastāstīšu.

Zvirbulēns piekrita.

Viņi atrada nelielu, ziediem pilnu meža noru un apmetās bērza zarā.

—    Šodien tu pirmo reizi sastapi Cilvēku, — sacīja Zaļā Vārna, — un tāpēc tev būs lietderīgi zināt par viņu mazdrusciņ vairāk nekā, teiksim, par Zvirbuļu Vanagu.

Читать дальше →