Krietnais kareivis Šveiks krievu gūstā

Начало книги

Sagūstīts, krievu zaldātu ielenkts, Šveiks gāja pretim nezināmam liktenim tik mierīgi, bezrūpīgi un uzticīgi, it kā viņš soļotu pēc divām desiņām brokastīs.

Viņš nebrīnījās, ka jāiet no etapa uz etapu, ka visu laiku mainās konvoji, ka viņu ved arvien tālāk un tālāk. Šveiks saņēma no konvojiem maizi, dzēra viņu šķidro tēju un uz jautājumiem, kurus nesaprata, atbildēja ar savu zilo acu silto, laipno smaidu.

Šveikam bija pat patīkami, ka atkal viņu ielenc kareivji, karus viņš vienmēr varēja salīdzināt ar saviem bataljona paziņām . .. Kad kāds bārdainis, kas ejot soļoja viņam bla­kus, sādžā apēda uzreiz veselu klaipu maizes un turklāt vēl to vēderā saslapināja ar četrpadsmit krūzēm tējas, Sveiks atcerējās Balunu un smaidīdams teica šim konvojam:

«Mums arī bija viens tāds: viņš apēda tikpat, cik tu. Sau­cās Baluns; vai tu neesi viņam attāls radinieks? Tam arī bija vēders kā ugunsdzēsēju šļūtene, un tas tavā priekšā, krievu rīsi i, nebūtu vis uz mutes kritis. Tas tev, draugs, parā­dītu, ko spēj austriešu kareivis!»

Читать дальше →