Neredzamais cilvēks

Начало книги

Svešinieks ieradās Aipingā kādā ziemas dienā februāra sākumā pa aso vēju un virpuļojošo sniegu — pēdējo tā gada sniegputeni. Nākdams pār kāpām no Bramblhērstas dzelzceļa piestātnes, viņš nesa biezi cim­dotā rokā nelielu melnu ceļa somu. Viņš bija satinies no galvas līdz kājām, un mīkstās filca cepures mala aizslēpa visu seju, atstājot redzamu tikai spīdīgo de­gungalu; sniegs bija sakrājies viņam uz pleciem un krūtīm un izveidoja baltu čukuru uz nesamā. Nomocī­jies līdz nāvei, viņš iestreipuļoja viesnīcā «Pie četr­jūga» un nometa somu.

— Siltumu, — viņš sauca, — cilvēku mīlestības vārdā! Istabu un siltumu!

Viņš nopurināja bufetes telpā sniegu, nodauzīja kā­jas un sekoja misis Holai viesistabā noslēgt līgumu. Ar šo ievadu un nosviedis uz galda pāris divdesmit šiliņu gabalu, viņš apmetās viesnīcā.

Misis Hola iekūra kamīnu un atstāja svešinieku vienu, lai aizietu pati pagatavot viņam ēdienu. Viesis, kas ziemu apmetās Aipingā, pie tam viesis, kas nekau­lējās, bija nedzirdēta laime, un viņa apņēmās parādīt, ka ir tādas laimes cienīga.

Читать дальше →