Laika mašīna

Начало книги

Laika ceļotājs — šāds vārds būs piemērots — klās­tīja mums kaut ko dīvainu. Viņa pelēkās acis staroja un spridzēja un citkārt bālā seja bija pietvīkusi un moža. Kamīnā lāktīja uguns, sudraba lilijās dega sve­ces, kuru maigajā gaismā zaigoja burzgulīši, kas uzdzirkstīja un izzuda mūsu glāzēs. Izgatavoti pēc viņa atjautīgā prāta, krēsli drīzāk mūs apkampa un glau­dīja, nekā derēja par sēdekļiem, un valdīja tā cildenā pēcpusdienas noskaņa, kad domas naigi rosās, brīvas no precizitātes valgiem.

Žestikulējot ar kaulainu rādītājpirkstu, viņš runāja šādi, kamēr mēs laiski sēdējām, apbrīnodami viņa gudrību un to, cik dedzīgi viņš aizstāv šo jauno uz­skatu, kas mums likās paradoksāls.

—    Jums vajadzēs uzmanīgi sekot manai domai, > Man jānoliedz dažas gandrīz vispārpieņemtās atziņas. Piemēram, ģeometrija, ko mācījāties skolā, pamatota uz nepareiza priekšstata.

—    Vai jūs uzreiz nekāpjat pārāk augstu, cerēdams, ka pārliecināsit mūs? — sacīja Filbijs, strīdīga persona ar sarkaniem matiem.

Читать дальше →