Piedzīvojums Kristportā

Начало книги

— Tev nav tiesību tēlot mocekli, — kapteinis bija teicis. — Ja iespējams izrauties no nometnes, iz­manto izdevību.

Un tagad Augusts Taimiņš sēdēja vilcienā, kas trau­cas caur okupēto Latviju. Viena minūte Meitenē, di­vas — Jelgavā, drīz tas sasniegs Rīgu. Pēdējo reizi Augusts bija to redzējis pirms diviem gadiem, kad no kuģa klāja māja atvadu sveicienus Daugavmalas tor­ņiem. Un Norai, kas skrēja tvaikonim līdzās, kamēr

Eksportostas sēta aizsprostoja tālāko ceļu. Tobrīd li­kās, ka viņi šķiras tikai uz diviem mēnešiem. Bet aizte­cējuši divi gadi. Un kādi gadi! Kara sākums kuģi bija pārsteidzis Lībekā, un jau nākamajā dienā jūrniekus ieslodzīja pilsētas cietumā. Neviens netaujāja, kurš te virsnieks, kurš jūrskolas praktikants, kurš krievs, kurš latvietis. Tikai pēc mēneša nezināmā virzienā aizveda tvaikoņa komisāru Ābelīti un elektriķi Gurēviču. Tā arī neizdevās izdibināt, kas šos biedrus nodevis, jo kuģa dokumentus taču sadedzināja vēl pirms vācu policijas ierašanās. Pārējie nolēma turēties kopā, lai arī kādas briesmas draudētu. Ne jau briesmas saskaldīja kolek­tīvu. Daudz bīstamāka zemūdens klints, izrādījās, bija vāciešu piesolītie labumi. Padzirdējuši, ka Baltijas re­publiku pilsoņus atlaiž mājās, pieteicās septiņi koman­das locekļi. Hitleriešu gūstā viņi pēkšņi bija sapratuši, cik loti nācies ciest boļševiku terora dēļ. Taimiņš pat nepalūdza nodot Norai sveicienus. Likās, tādi vēstneši var tikai aptraipīt viņu mīlu. Tomēr viņš netaisījās no­liegt savu tautību. Kā izaicinājumu meta vārdu «latvie­tis», kad viņu reģistrēja koncentrācijas nometnes kancelejā. Saņēma arestanta tērpu, numuru un lielajā ieslodzīto armijā aizmirsa, ka vispār pastāv kaut kādas nacionālās atšķirības. Vienīgi ar Noru viņš domās saru­nājās latviski…

Читать дальше →