Mūžīgā Džuljeta

Начало книги

Kad man parādīja viņas portretu, es, godīgi sakot, apmulsu. Bija tāda kņada, tik daudz pretendenšu uz lomu, un še tev! Galīgi neizteiksmīgs, diezgan pie¬mīlīgs ģīmītis, smuidrs augumiņš. Es izskatīju filmu: arī nekā sevišķa — vidu¬vēja plastika. Vienīgi aiz kaislības prātu zaudējis režisors varēja izdabūt no šā meitēna Šekspīra Džuljetu, kaut gan es biju pārliecināts, ka vairāk jēgas būtu uzticēt šo lomu man, neraugoties uz četrdesmit gadiem, ūsām un kailo galv¬vidu . . .

Taču cits nekas neatlika — es uzski-cēju uz lapas auguma kontūras un par visu vari mēģināju atsaukt atmiņā itāļu renesanses sieviešu kostīmus.

Aiznesis metus Dikam, es tomēr neno-valdījos, neizteicis dažas kodīgas pie¬zīmes.

— Nevajag,-—sacīja Diks. — Šefs ga¬līgi nav vainojams. Tā vēlējās Zvaigzne.

— Kas? Kas?

— Nu, mēs visi viņu tā saucam. Kādreiz visizcilākās aktrises sauca par zvaigznēm. Atceries — «kinozvaigzne», «šova zvaigzne» . . . Saprati?

Читать дальше →