Vērmele

Начало книги

No savas četrstāvu mājas augšējā stāva loga doktors Sabiens Bleiks varēja redzēt vistālākos kosmosa plašumus. Viņš raudzījās nakts debesīs caur garā misiņa teleskopa biezajām lēcām. Doktors bija vērojis debesis visu iepriekšējo nedēļu un gaidīja… gaidīja zīmi, kura, kā viņš zināja, parādīsies šajā naktī. Savādais mirdzums ziemeļos bija tapis spēcīgāks un spožāks, liekot zvaig­znēm nobālēt, un nakts nevienu mirkli vairs nebija pilnīgi melna. Asinssarkanais pilnmēness izgaismoja ielas ar siltu, tumšsarkanu vizmu, spožu kā saule.

Bleiks bija astronoms, doktors, zinātnieks un kabalas meistars. Ikkatru dienu un stundu viņš pavadīja, izstrādājot saules lēkta un zvaigžņu dzišanas laikus. Doktors mērīja mēness fāzes, tam šķērsojot debesjumu, un rītablāzmas parādīšanos pie apvāršņa. Bleiks kār­tējo reizi apgrieza otrādi vienas minūtes smilšu pulk­steni. Mazās, baltās drusciņas bira no vienas pulksteņa daļas otrā, un, kad tas bija noticis jau piecdesmit devi­ņas reizes, viņš ar lielu lepnumu pagaidīja, līdz no augšējās tvertnes izsūcas beidzamie smilšu graudiņi, un tad uzmanīgi apgrieza otrādi lielo stundas pulk­steni. Tā tumšais koks bija rotāts ar savītām čūskām, kuru dārgakmeņu acis, zelta zobi un kokā izgrebtās zvīņas mirgoja mēness gaismā. Katru smilšu pulksteņa stundu Bleiks pārbaudīja pēc veca misiņa pulksteņa, kas uzcītīgi tikšķēja līdzās astrolabam uz krāšņā tukšā kamīna.

Читать дальше →