Ēnu pavēlnieks

Начало книги

Bija klusa oktobra nakts. Klintsgalā bija novākta labība un kūļi sastatīti kopā kā savādas salmu mājas. Pār mierīgo jūru spīguļoja spožs sudraba mēness. Varēja redzēt, kā tālumā viļņus šķeļ ogļu briga "Drau­dzība". Kuģa buras izskatījās kā mazas armijas karogi pirms kara.

Pilnmēness spožums ielauzās vistumšākajos meža nostūros, kas ieskāva klinšu smailes. Pa mežu klunku­rēja mazs stāvs tumšā talārā un zābakos līdz ceļiem. Viņš nesa melnu ādas lādi un bailīgi sekoja slaidam, pašapzi­nīgam cilvēkam ar gariem, baltiem, plīvojošiem matiem.

Netālu brikšņos paslēpusies lapsa sapņoja par jaunu trusīti. Lapsu no snaudas pēkšņi iztraucēja izbijies briedis, kas kā bulta izšāvās no akmeņozolu krūma un ieskrēja dziļāk Noslēpumu meža tumsā.

Kas tas bija? mazais vīrelis izbijies vaicāja trīcošā balsī. Viņš no bailēm nometa zemē ādas lādi un pieķērās apmetnī tērptajam stāvam, kam šajā rudens naktī bija sekojis cieši aiz muguras.

Читать дальше →