Mazais cilvēkbērns

Начало книги

—   Zini, man ir tāda muļķīga nojauta … — teica Maija.

Mēs stāvējām pie glaidera, viņa lūkojās zemē sev pie kājām un ar papēdi drupināja sasalušās smiltis.

Es acumirklī neattapu, ko atbildēt. Nojautas man nebija nekādas, bet vispār ari man šeit nepatika. Samiedzu acis un paskatījos uz leduskalnu. Tas rēgojās pie apvāršņa kā milzīgs cukura bluķis, žilbinoši balts un smails kā ilknis, ļoti auksts un sastindzis, ļoti monolīts, un tā virsmai trūka ledum raksturīgā krāšņā mirdzuma — kā redzams, pirms simttūkstoš gadiem tas bija ielauzies šajā zemajā, neaizsargātajā krastā un tā ari grasās rēgoties te vēl simttūkstoš gadu — par skaudību citiem tādiem pašiem leduskalniem, kuri kā dieva nepieņemti dreifē atklātā okeānā. Līdzenā, pelēcīgi dzeltenā pludmale, neskaitāmām mirdzošām sarmas plēksnītēm nobārstīta, stiepās līdz milzīgajam leduskalnam, labajā pusē bija okeāns; tā svina pelēkā virsma atgādināja kausētu dziestošu metālu, kas aukstumā pēkšņi sācis virmot, bet pie horizonta okeāns izskatījās melns kā tuša un nedabiski sastindzis. Pa kreisi virs karstajiem avotiem, virs purva, kārtām klājās migla, cauri tai neskaidri vidēja spurainās sopkas, tālāk slējās tumšas, stāvas klintis, ko vietām greznoja sniega plankumi. Cik tālu vien sniedzās skatiens, šīs klintis stiepās visgarām krastmalai, bet virs tām vienmuļi saltajās, pelēki violetajās bezmākoņu debesīs parādījās sīciņa violeta saule, kas nedeva nekādu siltumu.

Читать дальше →