Golema acs

Начало книги

Līdz ar krēslas iestāšanos ienaidnieks aizdedza ugunskurus daudz vairāk nekā iepriekšējā naktī. Pelēkajos laukos tie mir­dzēja kā liesmojoši dārgakmeņi, un šķita, ka arī pilsēta pacē­lusies no zemes kā brīnums šo uguņu vidū. Bet šaipus pilsētas mūriem visi logu slēģi bija aizvērti, gaismas izslēgtas. Prāga snauda tumša un pamirusi, turpretim apkārtējie lauki mirdzēja un kvēloja.

Drīz vien pierima arī vējš. Jau vairākas stundas tas bija neno­gurstoši pūtis no ziemeļiem, nesot līdzi vēstis par iebrucējiem aplenkuma ierīču grabēšanu, karaspēka un dzīvnieku balsis, sa­gūstīto garu nopūtas un vīraka aromātu. Tagad viss bija norimis un tā vietā iestājies neparasti dziļš un visaptverošs klusums.

Es lidoju augstu virs Strahovas klostera, atrazdamies aiz varenajiem pilsētas mūriem, kurus pirms trīs gadu sim­tiem biju palīdzējis uzcelt. Lēni vēzēdams ādas spārnus, pār­skatīju visus plānus līdz pat horizontam.*[1] septiņi plāni: Septiņi plāni ir izvietoti cits virs cita, un katrs atklāj zināmus realitātes aspektus. Pirmajā var saskatīt parastas, materiāla­jai pasaulei piederošas lietas (kokus, ēkas, cilvēkus, zvērus utt.), un tas ir redzams ikvienam. Pārējos sešos plānos var novērot, kā gari dodas savās darīšanās. Augstākas būtnes (tādas kā es) var izmantot iekšējo aci, lai vērotu visus septiņus plānus vienlaikus, bet zemākiem radījumiem jāsamierinās ar to, ka viņi redz tikai dažus plānus. Burvji lieto kontaktlē­cas, lai spētu saskatīt arī otro un trešo plānu, bet parastie cilvēki redz tikai pirmo, tāpēc viņiem daudz kas no maģisko būtņu dzīves paliek nepama­nīts. Piemēram, varu apgalvot, ka kāds ar daudziem, daudziem taustekļiem noteikti karājas tev aiz muguras tieši PAŠLAIK. Tas nebija nekāds patīkamais skats.

Читать дальше →