Ej pie rūķa skoloties!

Начало книги

Aiz siliem, aiz zālainiem klajumiem kādā pavisam klusā vietā bija maza mājele. Mājiņai bija salmu jumts, kas aizvien vairāk pārklājās ar zaļu sūnu. Vējš, pāri skrie­dams, iepūta tajā vienu otru sēkliņu. Sēkliņas uzdīga, un tagad uz jumta jau vietām auga zāļu kušķīši un sīkas puķītes baltiem un dzelteniem ziediem.

Vēlāk pat dažas suņusēnes pacēla savas cepures bla­kus skurstenim, kas omulīgi pīpēja, iegrimis savos mīkstajos sūnu spilvenos.

Mājiņai bija pavisam nespodras rūtis, jo tās aizauda zirnekļi ar saviem tīkliem. Pie durvīm nevarēja atrast nevienu kājslauķi, bet zvanam, kas līgojās, pakārts virs ieejas, nebija mēles. Tā jau sen bija izkritusi, un zvans jau ilgu laiku karājās pavisam mēms un nomelnējis.

Mājiņai nebija pat sakņu dārza. Apkārt auga tikai ciesas, zirgskābenes, mārrutki un tālāk biezs kaņepju mežs. Bet ne skābenes, ne mārrutkus, ne kaņepes ne­viens nebija ne stādījis, ne sējis: tiem visiem te laikam bija iepaticies, un tāpēc viņi paši te bija ieauguši.

Читать дальше →