Burve

Начало книги

Esmu tik noguris, tik noguris.

Un strauji novecoju. Locītavas stīvas, acis vairs lāgā nerāda, un, izrā­dās, lai ko saklausītu, jāpiepūlē dzirde. Pēdējās piecās dienās savas spējas esmu bijis spiests likt lietā biežāk nekā pēdējos simt gados, un tas būtiski veicinājis novecošanos. Lēšu, ka kopš pagājušās ceturtdienas esmu no­vecojis par, mazākais, desmit gadiem, varbūt vairāk. Ja gribu vēl dzīvot, jāatgūst Ābrahama Grāmata, un savu spēku izmantot vairs nevaru — nedrikstu.

Bet Kodekss ir pie Dī, un es apzinos, ka dziestošo auru vajadzēs tērēt vēl un vēl.

Nekas cits neatliks, ja gribam palikt dzīvajos.

Ikreiz, kad auru tērēju, speru soli tuvāk nāvei… Un, kad nomiršu, kad nomirs arī Perenele, nebūs vairs neviena, kas stātos pretim Dī un tumšajiem Vecajiem. Līdz ar mūsu nāvi pasaulei pienāks gals.

Bet vēl jau neesam pagalam.

Un mums ir dvīņi. Šoreiz īstie, leģendārie dvīņi, vienam ir tīra zelta, otram — sudraba aura. Kamēr dvīņi ir sveiki un veseli, cerība ir.

Читать дальше →