Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties

Начало книги

Kāds jūrnieks man pastāstīja šādu pasaku.

Un es atstāju zemo, pelēko tēva mājiņu klusajā meža līkumā un devos pār brā|a uzarto kalnu tālumā, neskatīdamies, kur kājas iet, straujiem, neapdomīgiem soļiem kūleņodams pa kukuržņiem un velēnām. Es biju kā rūcošs akmens kalnu strautā.

Pār mani aizplūda zilā debesu jūra. Aiz manis palika viņas tumši zaļais egļu krasts. Viena pēc otras no krasta atdalījās gaišas mākoņu laiviņas zelta šķiesnām rakstītām zēģelēm un, rīta vējā šūpodamās, pel­dēja pār manu galvu tālumā.

Laiviņās sēdēja saules meitas mirdzošās zīļu virknēs, milži spoža vara bruņās, ar liesmainiem zobeniem.

Saules meitas dziedāja ilgas; milži stāstīja varoņdarbus, un viņu stāsti bij kā no miglas plūdiem kāpjoša birze rīta sārtumā.

Pār mani peldēja liela laiva, ugunīgām svītrām gar malām. Viņā stāvēja augsts milzis pelēkā mētelī, tumšu matu vainagu ap galvu. Viņa acis kā divas kvēles raudzījās uz ziemeļiem.

Читать дальше →