Piezīmes par kaķiešu pilsētu

Начало книги

Starpplanētu kuģis avarēja.

No mana kādreizējā skolasbiedra, kurš vairāk nekā pusmēnesi vadīja šo lidaparātu, palika pāri kaulu kaudzīte.

Bet es, kā liekas, esmu dzīvs. Kā tas varēja no­tikt, ka es neaizgāju bojā? Varbūt burvji to zina, man tas nav saprotams.

Mēs lidojām uz Marsu. Pēc drauga aprēķiniem, mūsu kuģis jau bija iegājis Marsa pievilkšanas sfērā. Tātad — mērķis sasniegts? Ja tas patiešām tā ir, tad mana drauga dvēsele var justies mierīga: skaisti — pirmais ķīnietis sasniedzis Marsu, tālab ir vērts mirt! Vai tiešām uz Marsa esmu nokļuvis? At­liek tikai ticēt — uz Marsa, pagaidām nekādu pie­rādījumu nav. Protams, astronoms varētu noteikt, kas šī ir par planētu. Es diemžēl no astronomijas jēdzu tikpat daudz, cik no senēģiptiešu rakstu zī­mēm. Draugs, bez šaubām, mani apgaismotu … Ak

vai! Mans krietnais draugs, mans vecais skolas­biedrs!

Kuģis sadragāts. Kā gan tagad es atgriezīšos uz Zemes? Manā rīcībā ir tikai kaltētiem spinātiem līdzīgas skrandas un vēl — ēdiena paliekas kuņģī. Dod dievs te palikt dzīvam, kur nu vēl sapņot par atgriešanos! Nepazīstama vieta, neprotu valodu, un vispār nav ne jausmas, vai uz Marsa sastopamas saprātīgas būtnes. Tīrais juceklis! Pat negribas do­māt. Vienīgi varu mierināt sevi ar atziņu: esmu pir­mais Marsa apmeklētājs!

Читать дальше →