Savādais viesis

Начало книги

Patlaban grasījos beigt populāru apcerējumu par telpu un laiku, te piepeši man šķita, ka dzirdu aiz loga kaut ko skrapstam.

— Muļķības, — es pats sev teicu, — tā ir dzirdes halucinācija — droši vien no pārpūlēšanās. Uzrakstīšu vēl vienu rindkopu un likšos gultā. Tātad: «Laika un telpas neatgriezeniskumu pierāda jau tas vien, ka .. .»

Pēkšņi atkal skaidri izdzirdēju aiz loga dīvaino skaņu. Atri noliku pildspalvu. Jāatzīstas, man kļuva neomulīgi. Es dzīvoju astoņpadsmitajā stāvā. Nama siena dienvidu pusē, uz kuru iziet mans logs, ir pilnīgi gluda, tur nav nedz balkonu, nedz kādu izciļņu. Kas gan varētu būt aiz loga rūts uz šaurās ārējās dzegas? Varbūt tas ir balodis? Ja nemaldos, baloži gan naktīs guļ, jo sevišķi tādā aukstā marta naktī…

Vēlreiz kaut kas noskrapstēja, un tad atskanēja viegls klauvējiens. Pielēcu kājās. Vispirms man iešāvās prātā, ka jāpamodina kaimiņš. Tomēr laikus atcerējos, ka viņš taču ir aizbraucis komandējumā. Piespiedu sevi pieiet pie loga un strauji atrāvu aizkaru. Aiz rūts tupēja kaķis. Parasts kaķis — pelēks ar melnām svītrām, garām ūsām un apaļām, dzeltenām acīm. Ieraudzījis mani, viņš žēli saviebās un ieņaudējās. Mute plati atpletās, garās ūsas atliecās gandrīz līdz ausīm, bet acīs iezibējās zaļas dzirkstelītes.

Читать дальше →