Mūris

Начало книги

— Bārda, mēs noķērām vēl vienu.

— Cik viņam gadu?

— Pēc viņa izskata spriežot, pāri par sešdesmit. Bet varbūt mazāk. Rādās, ka ir daudz vecāks par mums abiem.

— No kurienes viņš ir?

— Viens no tiem, kas dzīvo ielejā zem drupām. Es viņu jau sen esmu ievērojis. Ja laiks bija nomācies, viņš biežāk nekā citi līda laukā. Bet šodien, tiklīdz sāka līt, uzrāpās kalnā. Es no augšējās laboratorijas vēroju viņu tālskatī. Kad šis pienāca pie vienas no mūsu alām, signalizēju puišiem. Viņi tam uzmeta tīklu. .Sis pat nemēģināja atbrīvoties. Gulēja un kauca. Kad satumsa, puiši atvilka viņu šurp.

— Tas viss ir bezcerīgi, Vienaci. No tiem, kuri dzīvo drupās, mēs vēl nekad neesam neko uzzinājuši. Viņi nomirst, iekams sāk atcerēties.

— Bet, Bārda, varbūt tā ir spītība? Gluži vienkārši — viņi negrib stāstīt, kā ir bijis.

— Nē, viņi ir kretīni . . . Viņiem nepastāv pagātne. Ir tikai viens līdzeklis — elektriskais lādiņš. Klibiķis ticēja, ka labs lādiņš spēj atsaukt atmiņā, kas noticis pagātnē. Bet tie, no drupām, neiztur.

Читать дальше →