Dārdu aizas noslēpums

Начало книги

Tālrunis zvanīja klusi, bet neatlaidīgi.

Tumovs nolika uz galda garu nefrīta spalvaskātu ar zelta spalvu — mongoļu draugu dāvanu — un drūmi pašķielēja uz mirdzošo, niķeļa stīpiņām izrotāto tālruņa aparātu.

—    Varbūt apklusīs?

Zinātnieks ar nožēlu pārlaida acis pār manuskripta pēdējo teikumu: «Var apgalvot, ka Zemes neitronu izstarojumi radušies nevis mūsu planētas dzīlēs, bet atmosfērā, kur brīvie neitroni veidojas kosmisko staru ietekmē. Tātad . ..»

Tālrunis nerimās.

Tumovs saviebās, pikti bungoja ar pirkstgaliem pa galdu. Pat svētdienā negrib likt mierā. Tāpēc jau nav nekāds brīnums, ka doktora disertācijas rakstīšana sokas tik lēni.

Viņš strauji pastūma sāņus manuskripta lapas:

—     Jā . . . Igors_Nikolajevičs Tumovs klausās . . . No kurienes? . . . No Ārlietu ministrijas? . . . Hm . . .

Tumovs atspiedās pret krēsla atzveltni, noglauda rūsganos matus, kas jau bija sākuši sirmot.

—    Jā, jā, klausos; tikai, vaļsirdīgi sakot, nesaprotu, kāds man ar to sakars …

Читать дальше →