Septiņu rūnu kalns

Начало книги

Pil lāses no pelēkām debesīm caur lavu jumtu uz klavierēm tavām. Tu jūti, kā tavas klavieres dīgst, un apskaidrots ganies pa taustiņu pļavām. Bet istabas kakti ar jāņuzālēm. Un rudzupuķēm.

Un dedestiņām.

(Māris Melgalvs)

Alpaina dienvidrietumu vēja nestas lietus gāzmas triecās pret nelie­las, turpat simts gadus vecas mājas stūri; burzguļojoša straume gāzās le­jup pa notekcauruli kā ūdenskritums, rupjas lāses uzstājīgi bungoja pa­lodžu skārdu. Lietus aizmiglotajā krēslā dzeltenīgās ķieģeļu sienas šķita gluži pelēkas, un logu dzintarainie plankumi izskatījās kā iekārti sabiezē­jušā gaisā.

Otrā stāva ziemeļgala istabiņā vienīgie gaismas avoti bija kamīna lies­mas un varavikšņaini mirgojošs datorekrāns. Monitors un klaviatūra aiz­ņēma gandrīz visu logstarpā iestumto galdiņu; stūri iespiests printeris un neliels skeneris, uz tā gulēja atplēsta papīra paka, bet uz pakas sfinksas pozā tupēja spoži melns kaķis, pareizāk sakot, kaķene, vārdā Tuta Otrā.

Читать дальше →