Stāsti, noveles, humoreskas

Начало книги

Ja es jums parādītu viņu abu fotogrāfijas, jūs leiktu — nekas sevišķs. Viņai patumši mati, drusku iesprogoti. Ovāla seja, kurā fotogrāfs izretušējis tumšākās ēnas. Nopietnas acis, kas jūsos lūkojas pat drusku nokaunējušās, laikam par to, ka jāskatās tieši fotokameras acī. Viņš — mazliet gaišākiem, droši vien pelēkiem, gludiem matiem, rievas no deguna uz lūpu kaktiņiem fotogrāfs nav iedrošinājies izdzēst, acis drošas, es teiktu, jūs pat centīsieties ilgi tajās neskatīties, jo jums liksies, ka tās par jums vīpsnā. Arī vārdus viņi nav mantojuši nekādus sevišķus. Viņa saucas Austra, viņš — Eduards, īsāk — Edis. Uzvārds viņiem jau pusgadu kopīgs, arī neuzkrītošs — Priedītis. Nodarbošanās bija katram sava. Austra — audēja, Edis — galdnieks.

Ahā, jūs teiksiet, tas būs stāsts par diviem stahanoviešiem, kas tik vien domā un runā kā viens par savu ēveli, otrs par savām stellēm. Neuzminējāt. Ēveli un stelles viņi nepieminēja jau paris nedēļu pēc tam, kad bija sastrīdējušies. Notika tas tā: Austra stāstīja, ka viņas austuvē kāda jauna audēja jau izpildījusi četru gadu normu. Edis nevērīgi pavīpsnāja — viņam tāds nelādzīgs paradums — un noteica:

Читать дальше →