KALĒJDĒLS KASPARS

Начало книги

Tas bija vecos sensenos laikos, kad pasaulē vēl dzī­voja sumpurņi, velni un deviņgalvaini pūķi, bet raga­nas — nu, tās mētājās gar visiem kūtspakšķiem. Tajos laikos raganas noslauca govis un ar ļaunām acīm no­skauda bērnus, lai tie nīkuļotu, pūķi kāvās ar spēkavī­riem, bet velniem piederēja pilis, kur tie izkalpinaja skaistākās meičas un krietnākos puišus.

Tajos laikos kalēja Jurģa kalvē piedzima puika. Puika ka puika, bet vecāki nelaimīgi, jo nav, kas dēlam vārdu dod, pie tādiem nabaga ļaudīm neviens bērnam kūmās nenāk.

— Iešu uz mežu, aicināšu Lāci un Kraukli, ja jau sābri mūsu kalvei garām vien iet, — noteica Jurģis un, reiz viņš kaut ko teica, tad tā arī izdarīja.

Atnāca Lācis ar medus cibiņu, atnāca Krauklis ar siera riciņu un abi vienā mutē iesaucās:

— Kas par brašu puisi!

— Lai tad arī būtu Kaspars, ja kūmas tādu vārdu iesaka, — kalējs nopriecājās un sadzēra kausu bērza sulu ar abiem kūmām.

Читать дальше →