Lūka un dzīvības uguns

Начало книги

“Rušdi piemīt reta valodas lietojuma meistarība, un, lasot viņa darbus, gribot negribot, sajūti varena prāta klātbūtni... Salmans ftušdi, neapšaubāmi, ir viens no mūsu dižākajiem stāstniekiem.” .

HERALD

Maģiskas pasaules svešas ij iekšā, ij ārā tur plešas, Lai spogulis vēstīt sāk,

Aiz stāstiem īstenība nāk, Nekam, tik mīlai spēks Stāstus patiesībā vērst.

Reiz Kahani pilsētā, Alifbējas zemē, dzīvoja kāds zēns vārdā Lūka, kuram bija divi mīluļi — lācis, kam vārdā bija Suns, un suns, kam vārdā bija Lācis, tāpēc ikreiz, kad viņš iesaucās: "Suns!", lācis draudzīgi pielāčoja uz pakaļkājām, bet, kad viņš nokliedza: "Lāci!", suns, asti luncinādams, metās uz viņa pusi. Brūnais lācis Suns reizumis mēdza būt paskarbs un lācīgs, bet bija izveicīgs dejotājs — varēja uzslieties pakaļkājās un izjusti un izsmalcināti uzgriezt valsi, polku, rumbu, vah-vatusi un tvistu, kā arī vietējākas dejas: dimdošo bhangru, virpuļojošo ghūmaru (tai viņš uzcirtās kuplos, ar spogulīšiem izrotātos brunčos), cīņas mākslu dejas, kas pazīstamas kā spo un tang-ta, un dienvidu pāvu deju. Suns Lācis bija šokolādes krāsas labradors, maigs un draudzīgs suns, kaut reizēm ātri satraucās un sanervozējās; viņš nemācēja dancot nu necik, kā mēdz teikt — piedzimis ar četrām kreisajām kājām, taču, lai kā nebūt atlīdzinātu par šo neveiklību, viņam bija dāvāta nevainojama muzikālā dzirde, tā ka viņš varēja sadziedāt vētru, izgaudot tā brīža populārāko dziesmu melodijas, ne reizi neizkrītot no meldiņa. Suns Lācis un lācis Suns ātri vien kļuva Lūkam par ko vairāk, ne tikai mīļdzīvniekiem.

Читать дальше →